Latviešu personvārdi ar izskaņām -it un -ull 17. gadsimtā

Abstract

Raksta mērķis ir izpētīt izskaņu -it un -ull funkciju latviešu antroponīmos 17. gs. Personvārdu avots ir 1638. gada zviedru arklu revīzija, kurā 13 personu desmit vārdi beidzas ar -it(t), -its, -itz un 12 personu seši vārdi beidzas ar -ull vai -uls. Vārdi tiek salīdzināti ar G. Manceļa vārdnīcas „Lettus“ (1638) un G. F. Stendera „Lettisches Lexikon“ (1789) personvārdu materiālu. Izskaņu atšķirīgais un daudzveidīgais lietojums neļauj iezīmēt kopīgas tendences: formants -ull saistāms gan ar adaptācijas procesiem, gan ar latviešu piedēkļa lietojumu, savukārt -it ir lietots tikai kā latviešu piedēklis -īt-, pārsvarā deminutīvā funkcijā.