Tumšais tūrisms nāves un holokausta vietu kontekstā: definīcijas, jēdzieni un izpētes virzieni
Aija van der Steina
IevadsAr nāvi saistītas vietas ir bijušas ceļotāju intereses objekts jau no ceļošanas pirmsākumiem, un šo interesi cauri gadsimtiem ir ietekmējuši tādi nozīmīgi Eiropas vēsturiskie, sociālie un kultūras procesi kā kristietība, antikvārisms un romantisms (Seaton, 1996). Interese par un ap nāvi arī mūsdienu sabiedrībā ir populāra tēma. Ar nāvi saistītas tēmas tiek vairāk izceltas populārajā kultūrā, atmiņas un piemiņas institūcijās, plašsaziņas līdzekļos, sabiedrībā un arī tūrismā (Young, Light, 2016). Mūsdienās tūristus piesaista kapsētas, kauju vietas, individuālo un masu slepkavību vietas, ar genocīdu un holokaustu saistītās vietas, vietas, kas saistās ar slavenību nāvi, līķu un galvaskausu ekspozīcijas, konfliktu zonas un bīstamās vietas, moku un spīdzināšanas vietas. Palielinās šajās vietās organizēto piemiņas rituālu, pasākumu skaits, veidojas tradīcijas (Young, Light, 2016). Jāatzīmē, ka ne vienmēr vietējā sabiedrība ir noskaņota kapu, bet jo vairāk tādu vietu, kas saistāmas ar traģēdijām, genocīdu un nācijai ne tik patīkamiem vēsturiskiem notikumiem, "atvēršanai" tūristiem. Viens no centrālajiem jautājumiem šajā diskusijā ir, no vienas puses -tūristu interese, bet, no otras, vietējo iedzīvotāju attieksme pret šo vietu iekļaušanu tūrisma piedāvājumā un to izmantošanas / patēriņa ētiskie aspekti.Vēsturiski daudzās kultūrās nāve un jautājumi ap un par nāvi ir bijuši "tabu" tēma un arī pētījumos šī tēma tika uzskatīta marginālu. Interese un norises sabiedrībā saistībā ar nāves tēmu ir veicinājušas arī nāves izpēti no dažādu zinātņu nozaru skatupunkta, piemēram, etnogrāfijas, arhitektūras, socioloģijas, ģenealoģijas, psiholoģijas, ekonomikas, politikas un citu zinātņu (Worpole, 2003). Arī tūrisma studijās kopš gadsimta mijas ir aktuālas akadēmiskās diskusijas par nāves vietām kā tūristu piesaistēm un nāvi kā tūristu ceļošanas motīvu. Jēdziens "tumšais tūrisms" ir kļuvis par atpazīstamu zīmolu