Cilvēks un terorisms: terorisma kritiskā pētniecība, taisnīga kara mācība un humānisms

Abstract

Rakstā ir aplūkots terorisma pētniecības un taisnīga kara mācības sastatījums ar cilvēkzināšanām. Pēc pasaulē un Latvijā vadošo tendenču īsa pārskata ir izklāstīti ierastās terorisma pētniecības trūkumi – analītiskais vājums un metodoloģiskā paviršība jeb pārlieka paļaušanās uz sekundārajiem materiāliem, strukturālā sajūgtība ar drošības un pretnemieru nozari, kā arī atkarība no valsts pārvaldes un militārās industrijas, epistemoloģiski principiālā “nezināšana” un metodiskā “problēmrisināšana”. Tālāk ir aplūkots cita terorisma pētniecības virziena – terorisma kritiskās pētniecības – piedāvājums, kas savukārt uzsver kultūras, sabiedrisko un politisko kontekstu. Iekļaujot kritiskās teorijas atziņas, šis virziens terorisma problēmu risina paplašināti, proti, no cilvēkzinātņu skata punkta, kā arī uzsver emancipējošo nolūku (cilvēka vērtības universālums) un problematizē valsts lomu terorisma pētniecībā. Aktualizējot cilvēkzinātņu un humānisma principu nozīmīgumu, rakstā sniegts ieskats taisnīga kara mācībā, kas ierasti pievērsusies starpvalstu kariem, bet mūsdienu apstākļos arvien biežāk ir pārinterpretējama, lai terorismu skatītu jēgpilni. Mainoties sabiedriskās organizācijas kārtībai, tāpat kā karš, transformējas arī terorisms. Līdz ar to ir kritiski jāizvērtē šo vardarbības formu izpratne. Humānisms kā cilvēka atbildības atzīšana organizētas vardarbības kontekstā gluži vienkārši ir metodoloģisks pamatnosacījums, kas mudina pētnieciskajā darbā ņemt vērā cilvēka aktivitāšu, tostarp vardarbības, cilvēciskos raksturojumus.